Kā es braucu makaronus lūkoties

Kopš bērnības atceros, cik stulbi bija slimot – nebeidzamās krūzes ar upeņu un aveņu tējām, kaudzēm ķiploku un antibiotiku. Un apelsīnu sula, kas joprojām man ir ļoti grūti iedzerama, jo vairāk asociējas ar gripu, nekā ar atpūtu kaut kur Havaju salās, starp saulē iededzinātām un iesvīdušām sešpakām. Vienīgā laime bija tā, ka varēju stundām ilgi gulēt dīvānā, televizora priekšā. Un skatīties visu. Sākot ar Bībeles stundām, pulksten sešos no rīta, līdz pat kam pikantākam pēc pulksten vienpadsmitiem vakarā.

Nu jau ir pagājusi tieši nedēļa, kopš tā vakara, kad sajutos slikti. Tas bija svētdienas vakars kā jau svētdienas vakars. Kaut kur attālu fonā skanēja #ltvsupernova, bet turpat priekšplānā maza bērna raudas. Principā, tovakar nekas neliecināja, ka parastas galvas sāpes, kas varēja būt arī premenstruālais sindroms, ievadīs mani nedēļu garā mocību labirintā. Nākamajā rītā pamodos vairāk nogurusi, nekā iepriekšējā vakarā gulēt ejot. Galvas sāpes bija mazinājušās, kas manī raisīja prieku, tomēr rijot pirmo līksmes kunkuli, sajutu, ka kakls deg liesmās, kā videoklipa fons kādā no Riannas un Eminema kopdarbiem. Saprotot, ka labi nebūs, devos ķiploku un upeņievārījuma medībās. Tā kā esmu īstens gardēdis, sapratu, ka pirmdienai toč nu piestāvēs ķiplokmaizes ar pamatīgu sviesta segumu un zaļā tēja, ar vēl pamatīgu upeņu devu iekš tās. Skan gandrīz kā perfekta diena, jūs teiksiet… Gandrīz. Pirmdienas vakars man atnesa temperatūru. Trīsdesmit septiņi un kaut kas aiz komata. It kā jau spļāviens boršča katlā, ja salīdzina ar itāļiem un spāņiem, kuriem normāla temperatūra skaitās, ja ir vismaz trīsdesmit astoņi. (Un, jā, varbūt arī centimetri.) Bet latvietim jau tā 37 (ar kapeikām) ir mirstamā temperatūra. Otrdiena bija kā pohas pēc kārtīga dzerstiņa. Bet trešdiena kā dzerstiņš – neatceros pilnīgi neko. Tāpēc nesaprotu, kāpēc pirmdienai nesekoja trešdiena, bet trešdienai otrdiena. Otrdienai piektdiena.

Dalīta veselība ir dubultveselība, dalīta slimība – pusslimība. Kāpēc vairot veselību, ja beidzot var paņemt un izdalīt slimību, es nodomāju. Un ceturtdien jau mēs slimojām kopā. Es un mans trīsgadnieks.

Mārtiņš Rītiņš ir teicis, ka nekas, NEKAS nav sliktāks par pārceptu zivi. Manuprāt, nekas, NEKAS nav sliktāks par saslimušu bērnu. (Mārtiņš Rītiņš vienkārši nesaprot, ko runā. Vieni saka, ka tas ir organisma vispārējs novājējums un gandrīz pilnīga psihiskās darbības izbeigšanās, otri, ka viņš vienkārši nekad nav gatavojis slimu bērnu. Trīs gadus vecu.)

Visa pārējā nedēļas nogale pagāja cūku un zirnekļu zīmē jeb tikai neraudi, bērniņ, es tev uzlikšu to filmiņu, kuru tu gribēsi. Un tas nekas, ka mēs to jau esam pēdējās dienās noskatījušies vairāk nekā desmit reizes.

Un ko es nekad mūžā nebiju redzējusi tik pat daudz, cik augstāk minēto filmu? Makaronus. Makaroni rītā, makaroni vakarā. Makaroni tur, makaroni šur. Un nebija tā, ka attaisi ledusskapi un paņem laša fileju. Bija tā, ka attaisi ledusskapi un aiztaisi, jo tur tas pats, kas uz galda un plīts, un aiz plīts – makaroni.

Šodien ir jauna nedēļa. Un tas priecē. Priecē arī tas, ka esam mazliet veselāki nekā vakar un aizvakar.

Un makaroni ir beigušies.

Kā es braucu makaronus lūkoties