Viens no duča

Visu meiteņu bērnības sapnis ir izaugt par skaistu princesi, nocirst pūķim galvu, apprecēt aiz trejdeviņiem kalniem dzīvojošo svešzemju skaistuli, laist pasaulē duci smuku puišeļu un meiteņu. Vēlams no svešzemju skaistuļa, ne pūķa. Nu, lūk. Tāds sapnis bija arī man. Šodien esmu izaugusi par princesi. Pūķim galvu nocirtu. Diviem. Apprecēju skaistuli no mūsu pašu zemes. Aptuveni piecdesmit kilometrus no manas mājās durvīm. Un pasaulē esmu laidusi vienu smuku puišeli no duča. Tātad varu teikt, ka mans bērnības sapnis ir daļēji piepildījies. Un ir taču tik forši, kad sapņi piepildās. Kaut vai šitik daudz. Un visforšākais no sapņiem ir viens no duča.

Ir pavasaris. Un ir marts. Un ir trīsgadnieks tepat blakus šūpolēs. Runā un smejas, un ēd cepumus. Un priecājas par dzīves sīkumiem un lielumiem. Bet šķiet, ka vēl pirms pāris dienām es uzzināju, ka gaidu šo pasaulīgo brīnumu. Ka gaidu Jāzepu.

Tajā laikā šķita, ka viss būs baigi vienkārši. Kā izcept olu vai uzvārīt tēju. Nekad agrāk nebiju turējusi rokā tik mazu dzīvībiņu, nekad nebiju mainījusi pamperus, nekad nebiju naktī modusies miljoniem reižu, lai klausītos bērnu raudu radītajā simfonijā. Jā. Tā bija vesela simfonija. Pat vairākas vienā naktī. Un naktis likās bezgalīgi garas. Un šķita, ka dienas beidzas pat īsti nesākušās. Es domāju, ka esmu slikta mamma. Tik slikta mamma kā ieskābis piens vai zeķes sandalēs. Bērns raud. Un es viņam līdzi. Un mums tik skaists duets. Kā Džonam Lenonam un Joko Ono. Kā Krisam Normenam un Sūzijai Kvatro. Es vārīju viņam pirmo biezeni. Un otro. Un trešo. Ķirbju biezeni. Reizes divas vai trīs es to aizmirsu uz uguns. Aizmirsu un viss. Māja bija pilna ar dūmiem. Viss smaržoja pēc ceptiem ķirbjiem. Un, šķiet, es pieraudāju asarām pilnu katliņu. Arī toreiz man likās, ka esmu slikta mamma. Ka viss ir slikts. Man pat īsti vairs negribējās saldējumu un karameles…

Ir pagājuši trīs gadi. Ir pavisam savādāk. Ne vienkāršāk vai vieglāk, bet savādāk. Nezinu, vai tāpēc, ka Jāzeps ir izaudzis. Vai izaugusi esmu es. Vai vienkārši mēs abi esam izauguši un viss. Viņam patīk bradāt pa peļķēm un vārtīties dubļos, smaržot pienenes līdz deguns kļūst neatmazgājami dzeltens. Zīmēt uz sienām, grīdas, galdiem, logiem. Zīmēt zilus konusus un sarkanas mašīnas. Raudāt, ja kaut ko neatļauj. Raudāt skaļi un spēcīgi. Viņam patīk dalīties ēdienā ar rotaļlietām, līdz visas rotaļu mašīnas ir notašķītas ar zupu vai lācim mute ar šokolādi. Un man patīk par to visu dusmoties. Dusmoties tik ilgi, līdz saprotu, ka viņš ir tikai bērns. Un tad man gribas viņam atļaut visu un pašai pievienoties sienas ķēpāšanā vai zupas liešanai uz mašīnām.

Laiks skrien vēja spārniem. Un dažreiz gribas vienkārši šos spārnus salauzt. Salauzt, lai laiks apstājas un nedaudz nomierinās. Nolaiž tvaiku un uzēd biešu zupu.

Šie trīs gadi, kopš bērna piedzimšanas ir paskrējuši neiedomājami ātri. Un nākamie trīs gadi paskries vēl ātrāk. Un tad pienāks laiks, kad Jāzeps vairs negribēs, lai es viņu bučoju, mīļoju, bužinu un mēģinu apēst. Es to izbaudu tagad. Šodien. Un ir tik patīkami, ka viņš man ir. Ar visiem niķiem, flomāsteru traipiem un asarām, un puņķiem. Un es ceru, ka Jāzepam ir patīkami, ka viņam esmu es. Ar visām dusmām, bučām un, un, un… sapni par vienu no duča.

Viens no duča