Bērnība ir viens no skaistākajiem cilvēka dzīves posmiem. Līdz, protams, brīdim, kad saproti, ka tomēr esi pavisam maziņš sūdiņš šajā milzīgajā pasaulē, un cilvēkam, no kura tu īrē dzīvokli (vienu istabu, ar virtuvi, vannas istabu un tualeti tajā), ir pilnīgi pie pakaļas, ka Tu raujies ar dibenu uz pusēm, lai varētu nomaksāt īri dzīvoklī, kurā svaigais gaiss ieplūst ne tikai pa logiem, bet arī pa spraugām sienās. Tad tu, rāmos brīvdienu vakaros, sēdi dīvānā un vēro, kā vienā ritmā ar vēja pūsto dvašu, plīvo ne tikai aizkari un lustra, bet arī tapetes. Un tik ļoti tapetes, ka reizēm ir sajūta, ka zem tām kāds dzīvo un dikti, dikti elpo. Kā pēc krosiņa pa mežu. Un kaut vai Tu ļoti vēlies mājās dzīvnieciņu, Tu to nevari pie sevi pieņemt, kaut vai baidoties par to, ka tas neizkrīt pa sienās izaugušajām spraugām. Bet tas ir tik ļoti cits stāsts, ka vajadzētu patīt atpakaļ līdz pirmajam teikumam.

Bērnība patiesi ir viens sasodīti fantastisks laiks. Tas ir laiks, kad lielākā problēma liekas sasists ceļgals, vai tas, ka kāds paņemot braukāties Tavu velosipēdu, ir pārslēdzis ātrumus. Tas ir laiks, kad mēs visi esam ļāvušies galvu reibinošiem fantāziju un sapņu lidojumiem. Un par ko tad patīk sapņot maziem cilvēciņiem ar nobrāztiem ceļgaliem? Tiem patīk pasapņot par to, kas tie būs, kad izaugs lieli. Policisti, princeses, roboti, supermeni, betmeni, izglītības ministres, aktrises un dziedātāji. Ja manā bērnības laikā, katrs otrais pagalmā vēlējās līdzināties vai nu Laurim Reinikam vai Lindai Leen, tad vēl senākos laikos mazuļi vēlējās līdzināties Norai Bumbierei un Viktoram Lapčenokam. Mocartam un Baham. Tas viss ir līdz asarām skaisti un aizkustinoši, bet tā kā man pie rokas nav mutautiņa, es nevaru atļauties puņķoties.

Tā kā bērnību pavadīju laukos, kā bērns es izbaudīju visu lauku krāsu spektru. Ja lauki kaut ko deva, es ar lielāko prieku ņēmu to pretī, cik viens tāds nabaga bērns spēja ņemt. Ņēmu pretī kūts smaku, ņēmu pretī citu lauku bērnu smaku, ņēmu pretī pret asfaltu izsistos zobus, ņēmu pretī siltos vasaras vai aukstos ziemas vakarus, kad varēja aizbēgt no pieaugušajiem, lai lasītu pudeles, kuras iemainīt pret saujiņu ledeņu, ņēmu pretī to, ka ar divriteni iemācījos braukt tikai sešu vai pat septiņu gadu vecumā (tas ir diezgan savādi priekš lauku bērna, te es mazliet aizdomājos), ņēmu pretī to, ka nekad tā ari neiemācījos peldēt. Un… joprojām nemāku. Starp visām šīm došanām un ņemšanām arī es sapņoju par to, kas gan es būšu, kad izaugšu. Un reizēm pat pieķēru sevi pie domām par to, vai es vispār jebkad izaugšu. Nē, es nedomāju traģiskas vai suicidālas domas. Es vienkārši domāju, ka būtu forši nepieaugt, kā Pīteram Pen… kaut kam, dzīvot bērnudārzā un pusdienās ēst piena makaronu zupu, un pēc tam stūrī pa kluso grauzt no pusdienu galda sazagto baltmaizi. Tomēr ar laiku es sāku izvērtēt lietas un sapratu, ka pieaugšana būs labākais, kas ar mani varēs atgadīties. Iespējams, es nobijos no bērndārznieka saspringtā režīma, proti, celties septiņos no rīta un iet gulēt deviņos vakarā. Arī tagad mazliet metas šķērmi, kad par to iedomājos. Man taču nemaz nebūtu laika lasīt ne tviteri, ne feisbuku, ne Vonnengūtu.

Pirmo reizi es plašākai sabiedrībai (ja būsim ļoti, ļoti precīzi – mammai), par to, kas būšu, kad izaugšu liela, paziņoju, kad man bija aptuveni četri gadi. Sēdēju dīvānā blakus mammai, kad viņa skatījās ik vakara Panorāmu, un brīdī, kad tika rādīts sižets no Saeimas sēdes, es esot lepni teikusi Mammu, kad es izaugšu, es stāvēšu tur, un ar savu mazo rādītājpirkstiņu rādījusi uz Saeimas tribīni. Paldies Dievam, ka šie vārdi nav piepildījušies, jo, kas to zina, kāda man būtu izvērtusies dzīve tad, ja tie būtu piepildījušies. Varbūt man būtu sarkani un kupli mati, varbūt es ūjinātu kā dūja ikreiz, kad ieraudzītu pensionāru. Varbūt es būtu veikusi dzimuma maiņas operāciju, dzīvotu ar divām sievām vienlaikus un visu laiku justos kā viens reti nelaimīgs parādnieks. Bet varbūt manus citātus Roberts Lejasmeijers vai Latvijā tik ļoti nepopulāri populārais bītu meistars [Ex] da Bass (atrasts internetā) ieremiksētu iekšā pašos klausītākajos pasaules hitos, tādos kā Baha Tokāta un fūga re minorā, vai Mocarta Rekviēmā, vai Mistera Bīna Londonas Olimpisko spēļu performancē.

Bija arī laiks, kuru es teju pat atcerētos, ja tas nebūtu tik ļoti miglā tīts. Es staigāju ar Bībeli rokās un stāstīju visiem, ka gribu būt mācītāja, jo, tik fakin gribas uzzināt, kas notiek ar cilvēkiem pēc nāves, ka bail. Protams, pāris kārtīgi pērieni no vecmammas izsita no manis šo dievišķo domu. Manuprāt, lai vai kā tur beigās būtu bijis, domāju, ka šis ir vismaz pieminēšanas vērts. Kaut vai, lai citiem lieku reizi atgādinātu, nerunājiet ar vecmammām par nāvi. Veciem cilvēkiem pret to ir alerģija.

Dažkārt ir tik baisi apzināties, ka pat no vissīkākā sūdiņa ir atkarīgas tālāk notiekošās lielas lietas vai mazās mazītiņās lietiņas.

Vēlāk jau, protams, skolas gadi. Un trakie padsmitgadnieku laiki. Kad domas lidoja ātrāk par vēja spārniem, pārsniedzot gan skaņas, gan gaismas ātrumu, proti, šodien es gribu būt popsingere kā tie no European Hit Radio, bet nākamajā dienā sludināt savu taisnību pasaulē kā Opra. Pēc nedēļas, savukārt, mūzikas skolotāja, fotogrāfe, rakstniece, saldējuma pārdevēja vai autobusa šofere. Un tā uz riņķi. Līdz dienai, kad sapratu, ka gribu būt forša sieva savam vīram, un forša mamma saviem bērniem. Un tas tieši tagad arī notiek. Un šī ir profesija, kurā var bezgalīgi daudz augt un attīstīties, un mācīties. Katru dienu.

Un tad Tu saproti, ka nevajag būt dziedātājam, politiķim vai sabiedrības spīdeklim. Vajag patiesi maz, lai no visas sirds būtu laimīgs.

Aprill, Aprill

Lai būtu laimīgs, vajag daudz naudas. Daudz naudas.

Cilvēkiem patīk svinēt. Svinēt daudz un dikti. Tā, lai no svinēšanas reibst galva un nākamajā dienā par ieskābušo rasolu labāk garšo vien ūdens. Ūdens, ūdens, ūdens. Veseliem spaiņiem. Esmu dzirdējusi, ka cilvēki saka: “Mums ir pārāk maz svētku, gribam vairāk brīvdienu, gribam vairāk rasola un bezrūpīgu dienu”. Manuprāt, svētku mums ir pietiekami, pat neesot banālam un nesakot, ka jāsvin ir katra diena, jo katra diena mums ir kā dāvana un pārējās banalitātes. Vai banānitātes. Vienalga. Es esmu latviete. Un Tu esi latvietis. Un nav noslēpums, ka latvieši ir sasodīti praktiska tauta. MĒS esam sasodīti praktiska tauta. Un kā jau īstenam praktiskajam latvietim pieklājas, mēs arī izdomāsim jebkādu iemeslu, lai svinētu. Ar rasoliem, kūkām, šampānieti vai grilu, litriem alus un trakākajām paģirām. Mums ir tik daudz svētku. Ziemassvētki, Līgo, Jāņi, dzimšanas dienas, vārda dienas, algas diena, valsts dzimšana diena, valsts vārda diena, omes pensijas diena un Lieldienas. Darba svētki, kaimiņa dzimšanas diena, zinību diena, Mārtiņdiena, piektdiena, sestdiena un galu galā arī kaimiņa algas diena. Uzliekam uz šķīvja vēl nedaudz rasola, pielejam glāzi ar kaut ko reibinošu, un varam turpināt uzskaitīt svētkus līdz rītam un atpakaļ. Un arī šodien ir. Mazie lielie svētki jeb Lielā piektdiena (lielum lielie svētki kristīgajā pasaulē, kuru šobrīd noliksim skapīša augšējā plauktā, lai nedaudz, nedaudz apput). Un arī šodienu var svinēt. Var svinēt to, ka tūlīt, tūlīt pulkstenis sitīs Lieldienas, bet mēs visi sitīsim olas, jo klāt būs nacionālā olu izēšanās diena jeb diena, kad slimnīcu uzņemšanas nodaļas būs pilnas ar cilvēkiem, kuriem aizcietējums, cieti vārīto olu dēļ, traucēs tālākai eksistēšanai vai sevis pilnveidošanai. Vai piepildīšanai. Vienalga.

Viss, protams, sākās ar olu. Vai vistu. Bet Lieldienas ir tas laiks, kad gribas ticēt – viss tiešām sākās ar šūpolēm. Kopš bērnu dienām zinām ne tikai viens otru un Zemenes, bet arī to, ka, lai vasarā nekostu knaušļi aka knišļi, aka odi, Lieldienās ir daudz un dikti jāšūpojas. Līdz reiboņiem, vemšanai un repeat, repeat, repeat. Ticēt tam vai neticēt, tas gan paliek paša ziņā. Tieši tāpat kā ticēt vai neticēt homeopātijai, nezināmajiem lidojošajiem objektiem, vai tam, ka izaugsi liels un nekļūsi par dīdžeju.

Vēl viena no Lieldienu tradīcijām ir olu krāsošana (Jānīšam zili pauti, Pēteram puspelēki). Šī nu ir lieta, kur var ļaut fantāzijai lidot un aizlidot, un atlidot atpakaļ ar pilnu grozu zilajiem kāpostiem, sīpolu mizām, kurkumu, spinātiem, kafijas pupiņām un karkādes tējas. No visām šīm izejvielām var pagatavot ne tikai neēdamus salātus, bet tās lieliski noder arī, lai olas, tām vāroties, ieņemtu vēlamo krāsu, tādējādi priecējot ne tikai punčuku, bet arī acis. Jo kāpēc gan nepapriecēt acis, ja tās ir divas (daudzos gadījumos arī četras), bet punčuks tikai viens.

Tomēr… salīdzinot visu iepriekš minēto ar to patieso Lieldienu jēgu, viss tas liekas pupu un zirņu mizas. Ir divdesmit pirmais gadsimts, un lielākajai daļai ir pilnīgi vienalga olas krāsotas zaļas, sarkanas vai nē, šūpoles kokā iekārtas vai nē. Pats galvenais, lai katru pašu apciemo Lieldienu mazais draudziņu draudziņš – Lieldienu zaķis.

Katru gadu ap Ziemassvētku laiku vai pat ātrāk, ap septembri, oktobri, cilvēki visā pasaulē sāk asināt savus parastos zīmuļus vai uzpildīt pildspalvas ar pamatīgu tintes devu, lai varētu nodoties vēstuļu rakstīšanai, adresējot tās pasaules resnākajam čalim –  Ziemassvētku vecītim.

Vēstuļu rakstīšana Ziemassvētku vecītim ir kļuvusi par tik noturīgu tradīciju, kā pliko skrējiens pāri Kuldīgas vecajam tiltam, Līgo vakarā.

Līdzīgi ir arī ar Lieldienu zaķi. Ar tiem pašiem noasinātajiem zīmuļiem un pildspalvām, pirmā janvāra vakarā, tiek rakstīta nākamā vēstule, kas adresēta Lieldienu zaķim. Un tad nu fantāzijas lidojums ir tik pat bagātīgs, kā olu krāsošanas bums. Tad zaķim tiek prasīts viss tas, ko neatnesa Ziemassvētku vecītis, tikai dubultā. Ja iepriekš tika lūgts brālītis, bet tas nav dabūts (ja vecāki to nav paspējuši laicīgi iegādāties, būsim atklāti) tad Lieldienu zaķim tiek lūgti divi. Ja Ziemassvētku vecītis nav atnesis viņam lūgto divriteni, tiek prasīts kaut kas uz četriem riteņiem, piemēram, traktors vai daļa no sabiedriskā autobusa. Vienvārdsakot, ar Ziemassvētku vecīti ielaisties ir diezgan riskanti, jo tā putra, kuru viņš būs izvārījis, būs jāapēd Lieldienu zaķim. Bet tam ir augsta cena. Dubultcena.

Tradīciju ir tik daudz, ka vai neprāts. Neprāts būtu arī tās visas tagad ņemt un uzskaitīt. Un, kas gan ir tradīcijas pret faktu, ka vienkārši ir iemesls svinēt svinēt. Ar vai bez Ziemassvētku vecīšiem, zaķiem un kaķiem. Ar vai bez tradīcijām (jo, godīgi sakot, nekrāsotas olas garšo tieši tāpat kā krāsotas un odi kož vienalga, cik daudz vai maz esi šūpojies). Galvenais ir svinēt. Svinēt daudz un svinēt dikti.

Visu meiteņu bērnības sapnis ir izaugt par skaistu princesi, nocirst pūķim galvu, apprecēt aiz trejdeviņiem kalniem dzīvojošo svešzemju skaistuli, laist pasaulē duci smuku puišeļu un meiteņu. Vēlams no svešzemju skaistuļa, ne pūķa. Nu, lūk. Tāds sapnis bija arī man. Šodien esmu izaugusi par princesi. Pūķim galvu nocirtu. Diviem. Apprecēju skaistuli no mūsu pašu zemes. Aptuveni piecdesmit kilometrus no manas mājās durvīm. Un pasaulē esmu laidusi vienu smuku puišeli no duča. Tātad varu teikt, ka mans bērnības sapnis ir daļēji piepildījies. Un ir taču tik forši, kad sapņi piepildās. Kaut vai šitik daudz. Un visforšākais no sapņiem ir viens no duča.

Ir pavasaris. Un ir marts. Un ir trīsgadnieks tepat blakus šūpolēs. Runā un smejas, un ēd cepumus. Un priecājas par dzīves sīkumiem un lielumiem. Bet šķiet, ka vēl pirms pāris dienām es uzzināju, ka gaidu šo pasaulīgo brīnumu. Ka gaidu Jāzepu.

Tajā laikā šķita, ka viss būs baigi vienkārši. Kā izcept olu vai uzvārīt tēju. Nekad agrāk nebiju turējusi rokā tik mazu dzīvībiņu, nekad nebiju mainījusi pamperus, nekad nebiju naktī modusies miljoniem reižu, lai klausītos bērnu raudu radītajā simfonijā. Jā. Tā bija vesela simfonija. Pat vairākas vienā naktī. Un naktis likās bezgalīgi garas. Un šķita, ka dienas beidzas pat īsti nesākušās. Es domāju, ka esmu slikta mamma. Tik slikta mamma kā ieskābis piens vai zeķes sandalēs. Bērns raud. Un es viņam līdzi. Un mums tik skaists duets. Kā Džonam Lenonam un Joko Ono. Kā Krisam Normenam un Sūzijai Kvatro. Es vārīju viņam pirmo biezeni. Un otro. Un trešo. Ķirbju biezeni. Reizes divas vai trīs es to aizmirsu uz uguns. Aizmirsu un viss. Māja bija pilna ar dūmiem. Viss smaržoja pēc ceptiem ķirbjiem. Un, šķiet, es pieraudāju asarām pilnu katliņu. Arī toreiz man likās, ka esmu slikta mamma. Ka viss ir slikts. Man pat īsti vairs negribējās saldējumu un karameles…

Ir pagājuši trīs gadi. Ir pavisam savādāk. Ne vienkāršāk vai vieglāk, bet savādāk. Nezinu, vai tāpēc, ka Jāzeps ir izaudzis. Vai izaugusi esmu es. Vai vienkārši mēs abi esam izauguši un viss. Viņam patīk bradāt pa peļķēm un vārtīties dubļos, smaržot pienenes līdz deguns kļūst neatmazgājami dzeltens. Zīmēt uz sienām, grīdas, galdiem, logiem. Zīmēt zilus konusus un sarkanas mašīnas. Raudāt, ja kaut ko neatļauj. Raudāt skaļi un spēcīgi. Viņam patīk dalīties ēdienā ar rotaļlietām, līdz visas rotaļu mašīnas ir notašķītas ar zupu vai lācim mute ar šokolādi. Un man patīk par to visu dusmoties. Dusmoties tik ilgi, līdz saprotu, ka viņš ir tikai bērns. Un tad man gribas viņam atļaut visu un pašai pievienoties sienas ķēpāšanā vai zupas liešanai uz mašīnām.

Laiks skrien vēja spārniem. Un dažreiz gribas vienkārši šos spārnus salauzt. Salauzt, lai laiks apstājas un nedaudz nomierinās. Nolaiž tvaiku un uzēd biešu zupu.

Šie trīs gadi, kopš bērna piedzimšanas ir paskrējuši neiedomājami ātri. Un nākamie trīs gadi paskries vēl ātrāk. Un tad pienāks laiks, kad Jāzeps vairs negribēs, lai es viņu bučoju, mīļoju, bužinu un mēģinu apēst. Es to izbaudu tagad. Šodien. Un ir tik patīkami, ka viņš man ir. Ar visiem niķiem, flomāsteru traipiem un asarām, un puņķiem. Un es ceru, ka Jāzepam ir patīkami, ka viņam esmu es. Ar visām dusmām, bučām un, un, un… sapni par vienu no duča.

Kopš bērnības atceros, cik stulbi bija slimot – nebeidzamās krūzes ar upeņu un aveņu tējām, kaudzēm ķiploku un antibiotiku. Un apelsīnu sula, kas joprojām man ir ļoti grūti iedzerama, jo vairāk asociējas ar gripu, nekā ar atpūtu kaut kur Havaju salās, starp saulē iededzinātām un iesvīdušām sešpakām. Vienīgā laime bija tā, ka varēju stundām ilgi gulēt dīvānā, televizora priekšā. Un skatīties visu. Sākot ar Bībeles stundām, pulksten sešos no rīta, līdz pat kam pikantākam pēc pulksten vienpadsmitiem vakarā.

Nu jau ir pagājusi tieši nedēļa, kopš tā vakara, kad sajutos slikti. Tas bija svētdienas vakars kā jau svētdienas vakars. Kaut kur attālu fonā skanēja #ltvsupernova, bet turpat priekšplānā maza bērna raudas. Principā, tovakar nekas neliecināja, ka parastas galvas sāpes, kas varēja būt arī premenstruālais sindroms, ievadīs mani nedēļu garā mocību labirintā. Nākamajā rītā pamodos vairāk nogurusi, nekā iepriekšējā vakarā gulēt ejot. Galvas sāpes bija mazinājušās, kas manī raisīja prieku, tomēr rijot pirmo līksmes kunkuli, sajutu, ka kakls deg liesmās, kā videoklipa fons kādā no Riannas un Eminema kopdarbiem. Saprotot, ka labi nebūs, devos ķiploku un upeņievārījuma medībās. Tā kā esmu īstens gardēdis, sapratu, ka pirmdienai toč nu piestāvēs ķiplokmaizes ar pamatīgu sviesta segumu un zaļā tēja, ar vēl pamatīgu upeņu devu iekš tās. Skan gandrīz kā perfekta diena, jūs teiksiet… Gandrīz. Pirmdienas vakars man atnesa temperatūru. Trīsdesmit septiņi un kaut kas aiz komata. It kā jau spļāviens boršča katlā, ja salīdzina ar itāļiem un spāņiem, kuriem normāla temperatūra skaitās, ja ir vismaz trīsdesmit astoņi. (Un, jā, varbūt arī centimetri.) Bet latvietim jau tā 37 (ar kapeikām) ir mirstamā temperatūra. Otrdiena bija kā pohas pēc kārtīga dzerstiņa. Bet trešdiena kā dzerstiņš – neatceros pilnīgi neko. Tāpēc nesaprotu, kāpēc pirmdienai nesekoja trešdiena, bet trešdienai otrdiena. Otrdienai piektdiena.

Dalīta veselība ir dubultveselība, dalīta slimība – pusslimība. Kāpēc vairot veselību, ja beidzot var paņemt un izdalīt slimību, es nodomāju. Un ceturtdien jau mēs slimojām kopā. Es un mans trīsgadnieks.

Mārtiņš Rītiņš ir teicis, ka nekas, NEKAS nav sliktāks par pārceptu zivi. Manuprāt, nekas, NEKAS nav sliktāks par saslimušu bērnu. (Mārtiņš Rītiņš vienkārši nesaprot, ko runā. Vieni saka, ka tas ir organisma vispārējs novājējums un gandrīz pilnīga psihiskās darbības izbeigšanās, otri, ka viņš vienkārši nekad nav gatavojis slimu bērnu. Trīs gadus vecu.)

Visa pārējā nedēļas nogale pagāja cūku un zirnekļu zīmē jeb tikai neraudi, bērniņ, es tev uzlikšu to filmiņu, kuru tu gribēsi. Un tas nekas, ka mēs to jau esam pēdējās dienās noskatījušies vairāk nekā desmit reizes.

Un ko es nekad mūžā nebiju redzējusi tik pat daudz, cik augstāk minēto filmu? Makaronus. Makaroni rītā, makaroni vakarā. Makaroni tur, makaroni šur. Un nebija tā, ka attaisi ledusskapi un paņem laša fileju. Bija tā, ka attaisi ledusskapi un aiztaisi, jo tur tas pats, kas uz galda un plīts, un aiz plīts – makaroni.

Šodien ir jauna nedēļa. Un tas priecē. Priecē arī tas, ka esam mazliet veselāki nekā vakar un aizvakar.

Un makaroni ir beigušies.

Ir februāris. Un ir sākums. Un visi sākumi parasti ir neveikli. Tik neveikli, ka tos atceroties, paliek ļoti ērmīgi un gribas apēst saldējuma papildporciju. Tas ir kā atcerēties savu pirmo buču ar pretējo dzimumu – slapju, neveiklu, satrauktu, pēc sviedriem smaržojošu, vaniļas saldējuma papildporciju gribošu. Tādu, ka var aizēst ciet visu seju. Un aizmirst par neveiklumu un sviedriem, jo vaniļai ir tik jauks aromāts.

Ideja par to, ka vajadzētu nedaudz pablogot, arī nenāca visai viegli. Bija vēla trešdienas pēcpusdiena, pulkstenis sita ceturto stundu un divdesmit trešo minūti pēc divpadsmitiem, es situ mušu, kura bija tikko nolaidusies uz manas biezpienmaizes, lai varētu ievilkt nāsīs balto vielu, kuras izcelsme rodama kaut kur tālu jo tālu kādās ganībās, kur vairāki desmiti, mazliet apaļīgu dāmu, atgremoja jau sesto zāles kumšķi. Uz plīts kūsāja tikko uzvārītā soļanka. Kaut kur blakus istabā bija dzirdamas multfilmas skaņas, kuras mijās ar klusiem bērna šņukstiem, jo kā vēlāk izrādījās, Tinkijs Vinkijs bija pazaudējis savu sarkano somu. Uz krēsla tepat līdzās visai uzstājīgi murrāja kaķis. Un galvā bija “es gribu uz Parīzi”doma. Jūs teiksiet īsta idille, vai ne? Tieši tāpat nodomāju arī es. Un tūlīt pat domu “es gribu uz Parīzi” nomainīja “es gribu blogu“. Daudz un dikti. Čupiem un litriem. Un tomēr arī nedaudz uz Parīzi.

Un tāds ir arī mans sākums. Šodien. Šeit.

Un vaniļas saldējums.