Bērnība ir viens no skaistākajiem cilvēka dzīves posmiem. Līdz, protams, brīdim, kad saproti, ka tomēr esi pavisam maziņš sūdiņš šajā milzīgajā pasaulē, un cilvēkam, no kura tu īrē dzīvokli (vienu istabu, ar virtuvi, vannas istabu un tualeti tajā), ir pilnīgi pie pakaļas, ka Tu raujies ar dibenu uz pusēm, lai varētu nomaksāt īri dzīvoklī, kurā svaigais gaiss ieplūst ne tikai pa logiem, bet arī pa spraugām sienās. Tad tu, rāmos brīvdienu vakaros, sēdi dīvānā un vēro, kā vienā ritmā ar vēja pūsto dvašu, plīvo ne tikai aizkari un lustra, bet arī tapetes. Un tik ļoti tapetes, ka reizēm ir sajūta, ka zem tām kāds dzīvo un dikti, dikti elpo. Kā pēc krosiņa pa mežu. Un kaut vai Tu ļoti vēlies mājās dzīvnieciņu, Tu to nevari pie sevi pieņemt, kaut vai baidoties par to, ka tas neizkrīt pa sienās izaugušajām spraugām. Bet tas ir tik ļoti cits stāsts, ka vajadzētu patīt atpakaļ līdz pirmajam teikumam.
Bērnība patiesi ir viens sasodīti fantastisks laiks. Tas ir laiks, kad lielākā problēma liekas sasists ceļgals, vai tas, ka kāds paņemot braukāties Tavu velosipēdu, ir pārslēdzis ātrumus. Tas ir laiks, kad mēs visi esam ļāvušies galvu reibinošiem fantāziju un sapņu lidojumiem. Un par ko tad patīk sapņot maziem cilvēciņiem ar nobrāztiem ceļgaliem? Tiem patīk pasapņot par to, kas tie būs, kad izaugs lieli. Policisti, princeses, roboti, supermeni, betmeni, izglītības ministres, aktrises un dziedātāji. Ja manā bērnības laikā, katrs otrais pagalmā vēlējās līdzināties vai nu Laurim Reinikam vai Lindai Leen, tad vēl senākos laikos mazuļi vēlējās līdzināties Norai Bumbierei un Viktoram Lapčenokam. Mocartam un Baham. Tas viss ir līdz asarām skaisti un aizkustinoši, bet tā kā man pie rokas nav mutautiņa, es nevaru atļauties puņķoties.
Tā kā bērnību pavadīju laukos, kā bērns es izbaudīju visu lauku krāsu spektru. Ja lauki kaut ko deva, es ar lielāko prieku ņēmu to pretī, cik viens tāds nabaga bērns spēja ņemt. Ņēmu pretī kūts smaku, ņēmu pretī citu lauku bērnu smaku, ņēmu pretī pret asfaltu izsistos zobus, ņēmu pretī siltos vasaras vai aukstos ziemas vakarus, kad varēja aizbēgt no pieaugušajiem, lai lasītu pudeles, kuras iemainīt pret saujiņu ledeņu, ņēmu pretī to, ka ar divriteni iemācījos braukt tikai sešu vai pat septiņu gadu vecumā (tas ir diezgan savādi priekš lauku bērna, te es mazliet aizdomājos), ņēmu pretī to, ka nekad tā ari neiemācījos peldēt. Un… joprojām nemāku. Starp visām šīm došanām un ņemšanām arī es sapņoju par to, kas gan es būšu, kad izaugšu. Un reizēm pat pieķēru sevi pie domām par to, vai es vispār jebkad izaugšu. Nē, es nedomāju traģiskas vai suicidālas domas. Es vienkārši domāju, ka būtu forši nepieaugt, kā Pīteram Pen… kaut kam, dzīvot bērnudārzā un pusdienās ēst piena makaronu zupu, un pēc tam stūrī pa kluso grauzt no pusdienu galda sazagto baltmaizi. Tomēr ar laiku es sāku izvērtēt lietas un sapratu, ka pieaugšana būs labākais, kas ar mani varēs atgadīties. Iespējams, es nobijos no bērndārznieka saspringtā režīma, proti, celties septiņos no rīta un iet gulēt deviņos vakarā. Arī tagad mazliet metas šķērmi, kad par to iedomājos. Man taču nemaz nebūtu laika lasīt ne tviteri, ne feisbuku, ne Vonnengūtu.
Pirmo reizi es plašākai sabiedrībai (ja būsim ļoti, ļoti precīzi – mammai), par to, kas būšu, kad izaugšu liela, paziņoju, kad man bija aptuveni četri gadi. Sēdēju dīvānā blakus mammai, kad viņa skatījās ik vakara Panorāmu, un brīdī, kad tika rādīts sižets no Saeimas sēdes, es esot lepni teikusi Mammu, kad es izaugšu, es stāvēšu tur, un ar savu mazo rādītājpirkstiņu rādījusi uz Saeimas tribīni. Paldies Dievam, ka šie vārdi nav piepildījušies, jo, kas to zina, kāda man būtu izvērtusies dzīve tad, ja tie būtu piepildījušies. Varbūt man būtu sarkani un kupli mati, varbūt es ūjinātu kā dūja ikreiz, kad ieraudzītu pensionāru. Varbūt es būtu veikusi dzimuma maiņas operāciju, dzīvotu ar divām sievām vienlaikus un visu laiku justos kā viens reti nelaimīgs parādnieks. Bet varbūt manus citātus Roberts Lejasmeijers vai Latvijā tik ļoti nepopulāri populārais bītu meistars [Ex] da Bass (atrasts internetā) ieremiksētu iekšā pašos klausītākajos pasaules hitos, tādos kā Baha Tokāta un fūga re minorā, vai Mocarta Rekviēmā, vai Mistera Bīna Londonas Olimpisko spēļu performancē.
Bija arī laiks, kuru es teju pat atcerētos, ja tas nebūtu tik ļoti miglā tīts. Es staigāju ar Bībeli rokās un stāstīju visiem, ka gribu būt mācītāja, jo, tik fakin gribas uzzināt, kas notiek ar cilvēkiem pēc nāves, ka bail. Protams, pāris kārtīgi pērieni no vecmammas izsita no manis šo dievišķo domu. Manuprāt, lai vai kā tur beigās būtu bijis, domāju, ka šis ir vismaz pieminēšanas vērts. Kaut vai, lai citiem lieku reizi atgādinātu, nerunājiet ar vecmammām par nāvi. Veciem cilvēkiem pret to ir alerģija.
Dažkārt ir tik baisi apzināties, ka pat no vissīkākā sūdiņa ir atkarīgas tālāk notiekošās lielas lietas vai mazās mazītiņās lietiņas.
Vēlāk jau, protams, skolas gadi. Un trakie padsmitgadnieku laiki. Kad domas lidoja ātrāk par vēja spārniem, pārsniedzot gan skaņas, gan gaismas ātrumu, proti, šodien es gribu būt popsingere kā tie no European Hit Radio, bet nākamajā dienā sludināt savu taisnību pasaulē kā Opra. Pēc nedēļas, savukārt, mūzikas skolotāja, fotogrāfe, rakstniece, saldējuma pārdevēja vai autobusa šofere. Un tā uz riņķi. Līdz dienai, kad sapratu, ka gribu būt forša sieva savam vīram, un forša mamma saviem bērniem. Un tas tieši tagad arī notiek. Un šī ir profesija, kurā var bezgalīgi daudz augt un attīstīties, un mācīties. Katru dienu.
Un tad Tu saproti, ka nevajag būt dziedātājam, politiķim vai sabiedrības spīdeklim. Vajag patiesi maz, lai no visas sirds būtu laimīgs.
Aprill, Aprill
Lai būtu laimīgs, vajag daudz naudas. Daudz naudas.