Ir februāris. Un ir sākums. Un visi sākumi parasti ir neveikli. Tik neveikli, ka tos atceroties, paliek ļoti ērmīgi un gribas apēst saldējuma papildporciju. Tas ir kā atcerēties savu pirmo buču ar pretējo dzimumu – slapju, neveiklu, satrauktu, pēc sviedriem smaržojošu, vaniļas saldējuma papildporciju gribošu. Tādu, ka var aizēst ciet visu seju. Un aizmirst par neveiklumu un sviedriem, jo vaniļai ir tik jauks aromāts.
Ideja par to, ka vajadzētu nedaudz pablogot, arī nenāca visai viegli. Bija vēla trešdienas pēcpusdiena, pulkstenis sita ceturto stundu un divdesmit trešo minūti pēc divpadsmitiem, es situ mušu, kura bija tikko nolaidusies uz manas biezpienmaizes, lai varētu ievilkt nāsīs balto vielu, kuras izcelsme rodama kaut kur tālu jo tālu kādās ganībās, kur vairāki desmiti, mazliet apaļīgu dāmu, atgremoja jau sesto zāles kumšķi. Uz plīts kūsāja tikko uzvārītā soļanka. Kaut kur blakus istabā bija dzirdamas multfilmas skaņas, kuras mijās ar klusiem bērna šņukstiem, jo kā vēlāk izrādījās, Tinkijs Vinkijs bija pazaudējis savu sarkano somu. Uz krēsla tepat līdzās visai uzstājīgi murrāja kaķis. Un galvā bija “es gribu uz Parīzi”doma. Jūs teiksiet īsta idille, vai ne? Tieši tāpat nodomāju arī es. Un tūlīt pat domu “es gribu uz Parīzi” nomainīja “es gribu blogu“. Daudz un dikti. Čupiem un litriem. Un tomēr arī nedaudz uz Parīzi.
Un tāds ir arī mans sākums. Šodien. Šeit.
Un vaniļas saldējums.