Es svinu. Tu svini. Viņš un viņa arī svinu.

Cilvēkiem patīk svinēt. Svinēt daudz un dikti. Tā, lai no svinēšanas reibst galva un nākamajā dienā par ieskābušo rasolu labāk garšo vien ūdens. Ūdens, ūdens, ūdens. Veseliem spaiņiem. Esmu dzirdējusi, ka cilvēki saka: “Mums ir pārāk maz svētku, gribam vairāk brīvdienu, gribam vairāk rasola un bezrūpīgu dienu”. Manuprāt, svētku mums ir pietiekami, pat neesot banālam un nesakot, ka jāsvin ir katra diena, jo katra diena mums ir kā dāvana un pārējās banalitātes. Vai banānitātes. Vienalga. Es esmu latviete. Un Tu esi latvietis. Un nav noslēpums, ka latvieši ir sasodīti praktiska tauta. MĒS esam sasodīti praktiska tauta. Un kā jau īstenam praktiskajam latvietim pieklājas, mēs arī izdomāsim jebkādu iemeslu, lai svinētu. Ar rasoliem, kūkām, šampānieti vai grilu, litriem alus un trakākajām paģirām. Mums ir tik daudz svētku. Ziemassvētki, Līgo, Jāņi, dzimšanas dienas, vārda dienas, algas diena, valsts dzimšana diena, valsts vārda diena, omes pensijas diena un Lieldienas. Darba svētki, kaimiņa dzimšanas diena, zinību diena, Mārtiņdiena, piektdiena, sestdiena un galu galā arī kaimiņa algas diena. Uzliekam uz šķīvja vēl nedaudz rasola, pielejam glāzi ar kaut ko reibinošu, un varam turpināt uzskaitīt svētkus līdz rītam un atpakaļ. Un arī šodien ir. Mazie lielie svētki jeb Lielā piektdiena (lielum lielie svētki kristīgajā pasaulē, kuru šobrīd noliksim skapīša augšējā plauktā, lai nedaudz, nedaudz apput). Un arī šodienu var svinēt. Var svinēt to, ka tūlīt, tūlīt pulkstenis sitīs Lieldienas, bet mēs visi sitīsim olas, jo klāt būs nacionālā olu izēšanās diena jeb diena, kad slimnīcu uzņemšanas nodaļas būs pilnas ar cilvēkiem, kuriem aizcietējums, cieti vārīto olu dēļ, traucēs tālākai eksistēšanai vai sevis pilnveidošanai. Vai piepildīšanai. Vienalga.

Viss, protams, sākās ar olu. Vai vistu. Bet Lieldienas ir tas laiks, kad gribas ticēt – viss tiešām sākās ar šūpolēm. Kopš bērnu dienām zinām ne tikai viens otru un Zemenes, bet arī to, ka, lai vasarā nekostu knaušļi aka knišļi, aka odi, Lieldienās ir daudz un dikti jāšūpojas. Līdz reiboņiem, vemšanai un repeat, repeat, repeat. Ticēt tam vai neticēt, tas gan paliek paša ziņā. Tieši tāpat kā ticēt vai neticēt homeopātijai, nezināmajiem lidojošajiem objektiem, vai tam, ka izaugsi liels un nekļūsi par dīdžeju.

Vēl viena no Lieldienu tradīcijām ir olu krāsošana (Jānīšam zili pauti, Pēteram puspelēki). Šī nu ir lieta, kur var ļaut fantāzijai lidot un aizlidot, un atlidot atpakaļ ar pilnu grozu zilajiem kāpostiem, sīpolu mizām, kurkumu, spinātiem, kafijas pupiņām un karkādes tējas. No visām šīm izejvielām var pagatavot ne tikai neēdamus salātus, bet tās lieliski noder arī, lai olas, tām vāroties, ieņemtu vēlamo krāsu, tādējādi priecējot ne tikai punčuku, bet arī acis. Jo kāpēc gan nepapriecēt acis, ja tās ir divas (daudzos gadījumos arī četras), bet punčuks tikai viens.

Tomēr… salīdzinot visu iepriekš minēto ar to patieso Lieldienu jēgu, viss tas liekas pupu un zirņu mizas. Ir divdesmit pirmais gadsimts, un lielākajai daļai ir pilnīgi vienalga olas krāsotas zaļas, sarkanas vai nē, šūpoles kokā iekārtas vai nē. Pats galvenais, lai katru pašu apciemo Lieldienu mazais draudziņu draudziņš – Lieldienu zaķis.

Katru gadu ap Ziemassvētku laiku vai pat ātrāk, ap septembri, oktobri, cilvēki visā pasaulē sāk asināt savus parastos zīmuļus vai uzpildīt pildspalvas ar pamatīgu tintes devu, lai varētu nodoties vēstuļu rakstīšanai, adresējot tās pasaules resnākajam čalim –  Ziemassvētku vecītim.

Vēstuļu rakstīšana Ziemassvētku vecītim ir kļuvusi par tik noturīgu tradīciju, kā pliko skrējiens pāri Kuldīgas vecajam tiltam, Līgo vakarā.

Līdzīgi ir arī ar Lieldienu zaķi. Ar tiem pašiem noasinātajiem zīmuļiem un pildspalvām, pirmā janvāra vakarā, tiek rakstīta nākamā vēstule, kas adresēta Lieldienu zaķim. Un tad nu fantāzijas lidojums ir tik pat bagātīgs, kā olu krāsošanas bums. Tad zaķim tiek prasīts viss tas, ko neatnesa Ziemassvētku vecītis, tikai dubultā. Ja iepriekš tika lūgts brālītis, bet tas nav dabūts (ja vecāki to nav paspējuši laicīgi iegādāties, būsim atklāti) tad Lieldienu zaķim tiek lūgti divi. Ja Ziemassvētku vecītis nav atnesis viņam lūgto divriteni, tiek prasīts kaut kas uz četriem riteņiem, piemēram, traktors vai daļa no sabiedriskā autobusa. Vienvārdsakot, ar Ziemassvētku vecīti ielaisties ir diezgan riskanti, jo tā putra, kuru viņš būs izvārījis, būs jāapēd Lieldienu zaķim. Bet tam ir augsta cena. Dubultcena.

Tradīciju ir tik daudz, ka vai neprāts. Neprāts būtu arī tās visas tagad ņemt un uzskaitīt. Un, kas gan ir tradīcijas pret faktu, ka vienkārši ir iemesls svinēt svinēt. Ar vai bez Ziemassvētku vecīšiem, zaķiem un kaķiem. Ar vai bez tradīcijām (jo, godīgi sakot, nekrāsotas olas garšo tieši tāpat kā krāsotas un odi kož vienalga, cik daudz vai maz esi šūpojies). Galvenais ir svinēt. Svinēt daudz un svinēt dikti.

Es svinu. Tu svini. Viņš un viņa arī svinu.